Es jau sen biju nolēmusi, ka iepazīšanās portāli nav domāti man. Likās, ka tajā virtuālajā pasaulē viss ir pārāk mākslīgs, bet draudzene neatlaidās.
Viņa stundām ilgi varēja stāstīt stāstus par paziņām, kuri tieši tā ir atraduši savu īsto cilvēku. “Līga, tur taču nav tikai dīvaiņi,” viņa mēdza teikt, malkojot kafiju manā virtuvē.
“Tur ir vīrieši, kuriem ir savi uzņēmumi, darbi un kuriem vienkārši nav laika staigāt pa bāriem vai klubiem, cerot uz nejaušību.” Galu galā es padevos viņas spiedienam un izveidoju profilu, lai gan sirdī joprojām valdīja liela skepse.
Artis piesaistīja manu uzmanību gandrīz uzreiz. Viņam bija četrdesmit deviņi gadi, un viņa profils izskatījās pārsteidzoši solīds. Fotogrāfijās viņš bija redzams tumšā, labi pieguļošā uzvalkā, ar mierīgu un varbūt pat nedaudz stingru skatienu.
Viņa apraksts bija īss un lakonisks, bez tiem muļķīgajiem jociņiem, ko parasti raksta vīrieši, kuri paši nezina, ko grib. “Mērķis – izveidot stipru ģimeni, laulība, cieņa.” Tas skanēja tik nobrieduši un stabili. Es nodomāju, ka šis cilvēks beidzot ir kāds, kurš saprot dzīves vērtību un nemeklē vienas nakts piedzīvojumus.
Mēs sarakstījāmies apmēram nedēļu. Viņa ziņas bija gramatiski pareizas, pieklājīgas un bez tiem liekajiem emocijstabiņiem, kas mani vienmēr nedaudz kaitināja. Viņš mācēja uzturēt sarunu par darbu, brīvo laiku un ceļojumiem, neradot sajūtu, ka mēģina izlikties labāks, nekā ir.
Ārā valdīja kārtīga Latvijas ziema, Talsu paugurainās ielas klāja bieza sniega kārta, un mēs nolēmām, ka ir pienācis laiks satikties klātienē. Viņš piedāvāja vienu no mājīgajām pilsētas kafejnīcām, kur parasti pulcējas cilvēki, kuri novērtē mierīgu atmosfēru un labu tēju.
Pirmā satikšanās un negaidītā kārtība
Kad es ienācu kafejnīcā, viņš jau sēdēja pie galdiņa. Artis piecēlās, pasniedza man vienu sarkanu, skaistu rozi un viegli pamāja ar galvu. Tajā brīdī es tiešām jutos patīkami pārsteigta. Likās, ka džentlmeņu laiks vēl nav pagājis. Mēs apsēdāmies, pasūtījām tēju, un es jutu, kā iekšējais sasprindzinājums lēnām izgaist. Ārā aiz loga sniga lielas pārslas, un kafejnīcas siltums radīja gandrīz vai idillisku sajūtu.
Pirmās desmit minūtes mūsu saruna ritēja par pavisam parastām tēmām. Mēs runājām par to, cik grūti šovakar bija atrast stāvvietu un kā sniega tīrīšana Talsos atkal sagādā problēmas uz stāvajiem kalniņiem.
Artis runāja mierīgi, nedaudz oficiāli, bet es to norakstīju uz pirmo tikšanās reizi. Daudzi vīrieši nobriedušā vecumā mēdz būt nedaudz ieturēti, kamēr viņi iepazīst otru cilvēku. Es jutos droši un mierīgi, taču tad gaisotne pēkšņi mainījās.
Viņš nolika tējas tasi uz galda, lēnām sakārtoja brilles uz deguna un paskatījās uz mani ar tādu skatienu, kādu parasti velta svarīgu dokumentu pārbaudei. — Līga, mēs abi esam pieauguši un pieredzējuši cilvēki, — viņš iesāka, un viņa balss tonis kļuva lietišķs. — Mums vairs nav divdesmit gadi, lai tērētu dārgo laiku tukšām un bezmērķīgām sarunām.
Es uzskatu, ka skaidrība ir labākais pamats jebkurām attiecībām. Es esmu sistēmas cilvēks. Man patīk, ja viss ir saplānots un katrs zina savu lomu. Es meklēju sievieti, kura saprot, ko nozīmē būt mājas saimniecei un kura ir gatava veidot nopietnu kopdzīvi pēc noteiktiem principiem.
Es uzmanīgi klausījos un klusībā pat piekritu viņa teiktajam. Skaidrība tiešām ir svarīga, lai izvairītos no pārpratumiem nākotnē. Taču tad viņš pieliecās pie sava portfeļa, kas stāvēja turpat uz blakus krēsla.
— Tāpēc, — viņš turpināja, atverot portfeļa rāvējslēdzēju, — lai mēs nesāktu būvēt gaisa pilis un uzreiz saprastu, vai mums ir pa ceļam, es esmu sagatavojis nelielu sarakstu. Šeit ir apkopotas manas pamatprasības un redzējums par to, kādai jābūt sievietei man blakus.
Lūdzu, iepazīsties ar šo tekstu. Ja tu saredzi sevi šajos punktos, mēs varam turpināt šo vakaru un plānot nākamos soļus. Ja nē – labāk to uzzināt uzreiz, lai netērētu laiku.
Viņš pasniedza man divas A4 formāta lapas. Tās bija glīti saspraustas ar saspraudi, un teksts bija uzrakstīts smalkā, drukātā fontā. Es tās paņēmu rokās un sākumā pat pasmaidīju, domājot, ka tas ir kaut kāds asprātīgs joks. Taču Artis nesmaidīja. Viņa seja bija pilnīgi nopietna, pat nedaudz svinīga, it kā viņš sniegtu man parakstīšanai valstiski svarīgu līgumu.
Ieskats prasību sarakstā
Es sāku lasīt. Teksts bija sadalīts nodaļās ar apakšvirsrakstiem un kārtas numuriem. Pirmā sadaļa bija veltīta izskata kontrolei. Jau pašā sākumā smaids no lūpām pazuda. Visvairāk apstulbināja viņa pašizdomātie noteikumi par fizisko formu – tur bija rakstīts, ka sieva nedrīkst svērt vairāk par konkrētu ciparu. Tas bija tik absurdi, ka uz mirkli pieķēru sevi pie domas – vai esmu atnākusi uz randiņu vai uz svarcelšanas sacensību tehnisko komisiju?
Piektajā punktā vīrietis bija precīzi norādījis, ka mājās ir kategoriski aizliegts nēsāt sporta tērpus vai halātus – bija pieļaujamas tikai kleitas. Astotais punkts prasīja, lai sieviete katru rītu, neatkarīgi no tā, vai ir brīvdiena vai svētku diena, lietotu kosmētiku un būtu sakopta vēl pirms viņa pamošanās.
Es sēdēju šajā siltajā kafejnīcā, sniegs aiz loga joprojām skaisti krita, bet es jutos tā, it kā būtu nokļuvusi dīvainā pārbaudē. Es pārgāju pie otrās sadaļas, kuras nosaukums bija “Sadzīve un uzturs”. Divpadsmitais punkts mani burtiski apstādināja.
Tur bija rakstīts, ka vakara maltītei jāsastāv no trim ēdieniem: salātiem, pamatēdiena un piedevām. Un vissvarīgākais – ēdienam jābūt pagatavotam tieši pirms pasniegšanas un pasniegtam precīzi pulksten 19:30. Ēdiena uzsildīšana mikroviļņu krāsnī vai atkārtota sildīšana netika pieļauta.
Es lasīju un lasīju, un man sāka likties, ka šis cilvēks nemeklē sev dzīvesbiedri, bet gan darbinieku ar ļoti specifisku amata aprakstu. Četrpadsmitais punkts prasīja ideālu tīrību mājās, uzsverot, ka putekļi jātīra katru dienu bez izņēmumiem. Sešpadsmitais punkts bija veltīts viņa krekliem – tos drīkstēja mazgāt tikai ar rokām vai īpaši saudzīgā režīmā, un pēc tam sievai tie bija obligāti jāiztvaicē.
Artis mierīgi sēdēja man pretī un vēroja, kā es lasu. Viņš nedzēra tēju, viņš pat neatskatījās uz apkārtējiem. Viņa visa uzmanība bija pievērsta man, gaidot, kad es nonākšu pie pēdējā punkta un došu savu slēdzienu.
Šajā brīdī es sapratu, ka visa viņa pieklājība un ziedi bija tikai dekorācijas šim “līgumam”.
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, ko es viņam atbildēju un kāpēc šis vakars beidzās ātrāk, nekā Artis bija plānojis.
